Marts... pārdomas par šo laiku
Sveika, šajā savādajā laikā! Elizabetes
centrā ir klusums kopš oktobra…tik mulsinoši un neierasti. Gaitenī kaimiņu
kabineti – tumši un aizslēgti. Tik ļoti gribās atkal rosību un sieviešu čalas, gribās
dzirdēt iezvanamies durvju zvanu, vai smejamies dāmas, kaut fona mūziku no
Vērmanes dārza, bet diemžēl nav… klusums, tāds ieildzis.
Protams, medaļai ir arī otra puse. Mājās esot es sapņoju par klusumu, kaut divu stundu garumā, bet mani rezgaļi paņem visu – esmu mamma uz dubultu slodzi 24/7! Nav jau slikti, bet nepamet vēlme būt arī stilistei, sievietei, pasniedzējai, iedvesmotājai un vienkārši laimīgai būtnei! Viss ir mainījies. Saprotu, ka katram pienāk brīdis, kad šķiet, “lai kurā durvju pusē tu atrastos, neviena nav īstā”. Tā man ir šobrīd. Gadiem ilgi esmu jums mācījusi, ka jāsaņemas, ka jāturpina, jāizdzīvo katrs mirklis un sievietei jābūt ar lielo burtu. Savu burtiņu divu gadu garumā esmu pazaudējusi un cenšos atgriezties. Ir grūti. Tik pazīstami, vai ne?
Laiks ir mainijies un maināmies arī mēs Elizabetes meitenes. Jau pusgada garumā esam ieņēmušas zemo startu, lai varētu SĀKT un ATSĀKT stila kursus jaunā formātā, citā kvalitātē, bet acīm redzot ir vēl ko pieslīpēt, vai izdomāt, jo nesanāk mums strādāt, lai kā arī vēlētos. Tā ir apstākļu sakritība, palikšana komforta zonā, liktenis, vai vienkārši brīnišķīga iespēja atiet maliņā? Varbūt tiešām vajadzēja paklusēt, ievilkt elpu un padomāt? Nezinu, bet nu jau ļaujos un nemaz vairs nedusmojos, ne uz vienu, pat uz sevi ne. Viss, kas notiek, tak notiek uz labu?!
Lai pārtrauktu klusumu, es rakstu… jau 30 minūtes klusumā, jo mazie čuč. Ļoti vēlos tikties ar tevi vismaz stila slejās. Ir pavasaris un ticu, ka latviešos atgriezīsies smaids un dzīvesspars. Ticu, ka drīz vadīšu kursus ar slapju muguru un smaidu uz lūpām. Ticu, ka mums pietiks spēka atkal celties, ziedēt, smieties un BŪT!
Lai pavasara dzestrums tevi sapurina un saulīte samīļo. Bučas, tava Evija BB