Sveiciens, mainīgajā pavasarī!

Skatos spogulī un saprotu… jā, nav vairs divdesmit un trīsdesmit arī ne. Itkā paskrējis tikai vēl viens gads. Bet nogurums sejā jūtams gan..

 Nejauši satiku kādu dāmu, kas veikli nosaka vecumu pēc rokām – ne pēc sejas. Viņa sacīja: “to ļoti viegli izdarīt, jo seja mānās, bet rokas ne, var skaidri redzēt, cik gadus rokas strādājušas… un cik smagus darbus darījušas”. Viņa praktiski nekļūdijās, kaut mani nepazina. Un ziniet, kas man likās jocīgi… es maz ar rokām esmu strādājusi – kā mēs to izprotam, fizisku, smagu darbu… (garās cukurbiešu un kartupeļu vagas bērnībā - neskaitās) . Bet viņa teica, ka varot atšķirt rokas, kas bērnus aijājušas, kas citu vaigus mīļojušas, kas citu dzīves mainījušas, kas citiem pāri darījušas!...  Mūsu saruna turpinājās par dvēselēm, un tā man esot sena… to gan dzirdu jau kādu trešo reizi… Es esmu sena… tas skan daudz cēlāk, kā apgalvot, ka kļūstu veca . Vai ne?

Kāpēc to stāstu?!

Kā jau laikā ap dzimšanas dienu pienākas, mēs atskatamies uz paveikto, nopūšamies vai priecājamies par vēl vienu gadu nodzīvoto, mēs apceram sapņus – par vēl nepiepildīto, bet iecerēto, par izdarīto. Un tad Tu saproti, ka gadu skaitlim nav nekāda sakara ar Tavu dzīvi. Nekas nenotiek pēc plāna, vai scenārija. Jo lielākas tavas ekspektācijas, jo seko lielākas dzīves mācības… Bet sapņot vajag. No tā nedrīkst atteikties… kas tad dzīs uz priekšu? Kaut nav nekur jāsteidzas! 

Man līdz nākamajai jubilejai ir divi ļoti lieli sapņi. Nākošgad noteikti pastāstīšu par to, kā tos piepildīju! Bet ir arī mazie…

Es vēlos šo turpmāko gadu ierakstīt savās rokās - ar bērnu mīļošanu, ģimenes apskaušanu, klientu pucēšanu, ar sieviešu iedvesmošanu. Darot darbus un lietas, kas pasauli padara skaistāku un labāku, bet manu dzīvi vērtīgāku… ar katru dienu

Ko Tavas rokas par Tevi pastāstītu?! Vai esi par to domājusi?